Rudens vakara laimes eksperiments
Aiz loga līņāja jau trešo dienu pēc kārtas, un tas sāka iedzīt mani mēbelēs. Es sēdēju virtuvē ar tasi tējas, skatījos uz mitro Rīgas skatu un izjutu to īpašo garlaicību, kad ziņu plūsmā viss ir izlasīts, filmas izbeigtas, un pat mazgājamā mašīna strādā klusā režīmā. Manā dzīvē viss bija tik sakārtots, ka sāku aizdomāties par to, vai es joprojām protu darīt kaut ko, neplānojot iznākumu.
Pasūtīju picu un ieslēdzu savu veco klēpjdatoru. Iedomājos par Daces vārdiem no videozvana nedēļu iepriekš. Dace ir mana draudzene, kura pirms gada pārcēlās uz Lisabonu, un viņa stāstīja, ka reizēm vakaros spēlējot spēles par naudu, bet nevis tāpēc, lai uzvarētu, bet gan lai ""apsēstos ar sevi vienā galdā"". Sākumā es pasmējos, jo interjeru dizainere, kura visu mūžu plāno katru milimetru, nevar vienkārši ļaut kaut kādiem simboliem griezties.
Tomēr garlaicība mani pārņēma. Pēc ilgas sapulču dienas, kurā pārbīdīju mēbeļu plānu septiņas reizes, es prasīju sev: kāpēc ne? Neko sliktu jau neizdarīšu. Iegāju interneta pārlūkā, uzrakstīju meklēšanā pirmo, kas-nāk-prātā, un tā mani noveda uz vavada online casino. Izskatījās gaiši, mazliet trokšņaini, bet nekaitīgi. Reģistrācija aizņēma nepilnas minūtes. Noliku nelielu summu — tieši tikpat, cik maksā pusdienas kafejnīcā. Doma bija vienkārša: ja pazudīs, pazudīs. Tāpat būtu iztērējusi kādam neapdomīgam pirkumam.
Pirmās minūtes bija dīvainas. Es taču esmu cilvēks, kuram patīk aprēķini. Šeit nekādu aprēķinu nebija. Klausījos virtuālā automāta trokšņus, vēroju, kā ripā reizēm sakrīt sarkani un zili simboli, un pēkšņi atklāju, ka man smaida seja. Tā bija bērnišķīga aizrautība. Aizmirsu par picu, līdz tā atdzisa. Uz ekrāna parādījās maza laimesta rindiņa — desmit eiro. Ar to pietika, lai sajustu, ka aukstums, kuru biju velkusi no darba, kaut kur atkāpjas.
Ziniet, cilvēki bieži runā par lielo laimestu, par džekpotiem. Bet mana tā vakara patiesā vērtība bija citur. Es, kas visu laiku mēdzu kontrolēt savu dienu minūti pa minūtei, pēkšņi sapratu, ka pilnīga nenoteiktība var sagādāt patīkamu miragošanos. Es nemeloju, ja saku, ka zaudēju vairāk nekā ieguvu tas vakarā. Protams, zaudēju. Un tomēr, kad pulkstenis apstājās pie diviem naktī un es izslēdzu datoru, mana galva bija skaidra. Nejutu sakāvi. Jutu pavisam ko citu — mieru.
Nākamajā dienā darbā man gaidīja sarežģīts uzdevums. Klients, kurš nevarēja izšķirties par krāsām, zvanīja katru stundu. Iepriekš es būtu satriekta. Bet šoreiz es viņam teicu: ""Jums ir tiesības nezināt. Mums abiem ir tiesības kļūdīties un mēģināt vēlreiz."" Klients apklusa un pēc minūtes smējās. Galu galā bija vajadzīga krāsa, ko pirms tam nebiju pat piedāvājusi — dziļi sarkana, ar siltu piesātinājumu. Kaut kādā veidā biju noķērusi šo atbrīvošanos no pilnības, un tas atvēra manī drosmi pieņemt impulsīvus, neracionālus risinājumus.
Dažas dienas vēlāk piezvanīju Dacei. Viņa vaicāja par manu noskaņojumu, un es stāstīju par savu vakaru. ""Man patīk, ka tu izklausies forši, nevis kā persona, kas ir zaudējusi,"" viņa teica. Es atbildēju, ka par vavada online casino dzirdēju viņas ieteikuma dēļ un ka tas man negaidīti kļuvis par vietu, kur atpūšas mana ""kontroles persona"". Noklausījos savu balsi un pats brīnījos — es taču par to runāju, it kā tā būtu tējas ceremonija. Bet tiešām, tas tā ir. Nav jau jābūt lielai naudai, lai notiktu liela apziņas maiņa.
Šodien, kad esmu šeit, ziemā, kad diena tikko sākusies un kaut kur aiz loga snieg, atceros savu rudens eksperimentu. Vai es spēlēju bieži? Nē. Varbūt reizi mēnesī, kad darba nedēļa sagriežas mezglā un es atkal ķeros pie savas pieres gludīšanas. Atveru savu lapu vavada online casino, nosaku skaidru summu — mazu, izklaidei — un ļauju sev desmit vai piecpadsmit minūtes dzīvot bez grafikiem. Jokus vai nopietnus lēmumus neatstāju automātiem. Bet es uztveru to kā savu mazo pasauli šajā internetā.
Vai ir riska? Jā. Bet es iemācījos nosaukt robežu. Tikai pati savā, nevis kāda cita labā. Mēs taču ikdienā uzņemamies lielāku risku: sākam attiecības, mainām darbu, dodamies ceļos. Viss ir azarts. Dažkārt tas skaisti izskatās no malas, dažkārt stulbi. Bet man svarīgs palika nevis laimesta lielums, bet pārdzīvojums: mirkli ļauties skaitlim, kas var parādīties vai neparādīties, un ļauties tam, ka tev tas nav jākontrolē.
Dace man reiz teica, ka gudrs ir ne tas, kas visu paredz, bet tas, kurš prot pieņemt pārsteigumu. Es šo domu turu darbnīcā un tag